Viņa vienīgais dēls: vai filma ir patiess Bībeles stāsts?

“Viņa vienīgais dēls” izvēršas 2000. gadā p.m.ē. Kānaānā, kur Ābrahāms dzīvo kopā ar savu sievu Sāru un viņu vienīgo dēlu Īzāku. Dievs aicina Ābrahāmu upurēt Īzāku Morijas kalnā. Neko daudz neizpaužot Sārai vai Īzākam, Ābrahāms dodas ceļojumā kopā ar Īzāku un viņu diviem kalpiem Kelzaru un Eškolamu. Pa ceļam Ābrahāms pārdomā Īzāka dzimšanu un stāsta dažādus notikumus no viņa dzīves, skaidrojot saviem ceļa biedriem upura jēdzienu un patieso Dieva plānu.

Deivida Hellinga vadībā filma kļūst par dziļu filozofisku diskursu, iedziļinoties reliģijā un upurēšanas būtībā un tās izcelsmē. Tas jūtīgi ataino tēva ciešanas, kas plosās starp dēla dzīvības glābšanu un nelokāmo uzticību Dievam, ticot, ka vajadzības gadījumā viņš visu upurēs Viņa dēļ. Uzmanību piesaistošā sižeta līnija rosina zinātkāri par stāsta izcelsmi un tā saistību ar reālo dzīvi.

No kurienes viņa vienīgais dēls smeļas iedvesmu?

Stāstījums par “Viņa vienīgo dēlu” ir iedvesmots no Bībeles Vecās Derības 1. Mozus grāmatas 22. nodaļas. Šajā Bībeles stāstā Dievs pārbauda Ābrahāma ticību, pavēlot viņam upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku Morijas kalnā. Ābrahāms, neskatoties uz viņa dziļo mīlestību pret Īzāku, demonstrē nelokāmu uzticību Dievam un dodas ceļojumā kopā ar savu dēlu. Tomēr kritiskajā brīdī Dievs sagādā aunu upurēšanai, saudzējot Īzāka dzīvību. Šis stāsts ir spilgts apliecinājums Ābrahāma ticībai un Dieva augstākajai labvēlībai, veidojot nozīmīgu daļu no reliģiskajām mācībām un pārdomām par upuriem un ziedošanos.

Filma balstās uz dažādiem Vecās Derības stāstiem, tostarp Ābrahāma tikšanos ar Dievu (1. Mozus 12, 15, 17), Sāras neauglību, lēmumu radīt mantinieku ar Hagaru (1. Mozus 16) un Īzāka dzimšanu (1. Mozus 21). Sarunas pie ugunskura ar Kelzaru un Eškolamu atspoguļo Bībeles tēmas, savukārt stāsts par Abimeleha kareivjiem ir atrodams 9. tiesnešu grāmatā. Šīs dažādās Bībeles atsauces no Vecās Derības ir apvienotas, lai radītu šo skaisto filmu.

Deivids Hellings, filmas “Viņa vienīgais dēls” rakstnieks un režisors, nāk no Luiziānas un piecus gadus dienēja Amerikas Savienoto Valstu jūras kājniekos, tostarp piedalījās operācijā Irākas brīvība. Irākā pavadītajā laikā Hellings sāka lasīt Bībeli, veicinot Svēto Rakstu dziļu atzinību un aizraušanos. Filma iezīmē viņa debiju režisora ​​amatā, un viņš ir paziņojis par plāniem izveidot filmu sēriju, kuras pamatā ir Vecās Derības mācības. Hellinga personīgais ceļojums un saikne ar Bībeli veicina unikālo un atsvaidzinošo perspektīvu, ko viņš sniedz viņa kino izpētei.

Stāstot par sava priekšmeta izvēli un šī stāsta izvēli, Hellings atzīmēja , “Ar šo filmu es cenšos atbildēt kritiķiem, kā arī apjukušajiem, pētot Dieva veiktās Ābrahāma pārbaudes nozīmi un nolūku, kad Viņš pirms 4000 gadiem lūdza viņam izdarīt neiedomājamo. Es raugos, lai apgaismotu plānu, ko Tas Kungs bija ieviesis jau no paša sākuma. Mums tagad dienas šķiet tumšākas, nekā daudzi no mums var atcerēties, un laikā, kad cilvēce ir tik nomākta, mums ir ļoti vajadzīga iedvesma, kas mūs atkal paceltu. Lai šī filma atgādina, ka grūtos laikos, sāpēs, skumjās un zaudējumos ir plāns un tam visam ir mērķis.

Filmas “Viņa vienīgais dēls” kopums atklājas uz neapstrādātā, nepieradinātā Kalifornijas āra fona, izvēle, kas pārsniedz tikai estētiku, piešķirot filmai autentiskumu, kas dziļi rezonē. Filmēšana uz dabas fona ļauj stāstam izvērsties organiski, atspoguļojot Bībeles Visuma nefiltrēto būtību, ko tas cenšas attēlot. Āra vide kļūst par audeklu, kurā paši elementi veido fonu un kļūst ne tikai par skatuvi, bet arī par stāstījuma dalībnieku, uzlabojot filmas spēju nogādāt skatītājus senās svētās zemes sirdī.

Mūžīgā mitoloģisko un Bībeles secinājumu rezonanse liecina par ticības pastāvīgo spēku. Šiem stāstiem, kas iegūti no kultūras un reliģiskām tradīcijām, piemīt ievērojama spēja pārvarēt laikmetus, veidojot savienojumus ar cilvēkiem ar dažādu izcelsmi. Tie, kas sakņojas senos svētajos rakstos vai kultūras zinātnē, nav tikai pasakas, bet gan dzīvas kolektīvās pārliecības izpausmes. Ticība, ko atbalsta kopienas un ticīgie, iedveš šajos stāstos dzīvību, pārvēršot tos dinamiskos iedvesmas avotos. Šie stāsti sniedz dziļas atziņas, kas mazina plaisas starp paaudzēm un kultūrām, demonstrējot ievērojamo ticības nepārtrauktību un tās spēju piesātināt stāstus ar ilgstošu vitalitāti.