Primal bailes beidzas, izskaidrots

Pat ja visi pierādījumi novirza lietu vienā noteiktā ceļā, vai secinājums var būt maldīgs? Režisors Gregorijs Hoblits, un tā pamatā ir Viljama Dīla tāda paša nosaukuma romāns, “Primal Fear” ir prātīga un neticama 1996. gada tiesas zāles trillera filma, kas notur skatītājus uz āķa, pateicoties viennozīmīgai neskaidrībai. Katedrālē ir notikusi slepkavība, altārzēns bēg, un visi pierādījumi liecina, ka altārietis izdarījis noziegumu.

Tomēr karstais jurists Martins Vails uzsāk lietu, lai atklātu slepkavības patiesību. Izmeklēšana iegremdē Martinu noslēpumu virpulī, kas ir pilns ar priekšrocībām un briesmām. Galvenajās lomās ir aktieru ansamblis, kurā ietilpst Ričards Gīrs, Frensisa Makdormanda, Laura Linneja, Edvards Nortons un Andrē Braugs (no “Bruklinas deviņu deviņu” slavas), kā arī nervus satraucošs stāsts aktieru atbalstam. draudīgs prieks. Ja jums ir daži jautājumi pēc pagrieziena beigām, pieņemsim, ka tiesa atkal ir sēdē. Priekšā SPOILERI.

Primal Fear Sižeta kopsavilkums

Mārtins Vails ir smagsvara advokāts, kas berzē plecus ar iespējamiem noziedzniekiem, piemēram, Džoiju Pinero. Noslēpums sajaucas ar arhibīskapa Rašmana brutālo slepkavību viņa mājās. Drīz pēc mirušā līķa atklāšanas policija bēgšanas vietā atrod aizdomās turamo asiņu. Vēlāk zēns Ārons Stamplers tiek atklāts, slēpjoties zem sliedēm. Mēs zinām, ka šis puisis ir altārzēns Rašmena bērnunama Glābēju namā. Lieta ir gandrīz pabeigta - aizdomās turamais ar asinīm iemērktu roku, slepkavības ierocis, kas saistīts ar aizdomās turamo, un pirkstu nospiedumu sakritība nozieguma vietā. Mārtiņš nolemj izskatīt lietu pro bono, jo patiešām vēlas dot iespēju Ārona nevainībai.

Ārons saglabā savu nevainību, bet pēc noteiktiem faktoriem parādās draudīga disociējoša persona. Tomēr Mārtina sākotnējais lūgums nav par ārprātu, jo ir visgrūtāk pierādīt, ka cilvēks ir klīniski vājprātīgs. Šis viltīgais pieņēmums sāk tiesisko drāmu pilnā sparā, un nākamais stāsts liek Āronam rūpīgāk pārbaudīt, vai viņš ir vainīgs vai nē. Turpmāka izpēte liek Martinam nonākt dažās postošās atklāsmēs aiz arhibīskapa cienītās sejas, bet viņa atklājumi tikai padara Ārona lietu konkrētāku. Galu galā Mārtins domā, ka ir nodevis taisnību mocītai dvēselei, taču viņu gaida īsts šoks.

Primal bailes beidzas: kas ir slepkava?

Maz ticamais visu vienību noslēpums liek uz galda visus pierādījumu šķembas, un tad tas liek pārliecinoši pamatot savu pārliecību par šiem pierādījumiem. Līdz brīdim, kad Martins ņem lietu, tas ir diezgan stabils. Cietušajam, t.i., arhibīskapam Rašmanam, 78 reizes tika sadurtas vairākas ķermeņa daļas, un policija atrada mirušā krūtīs cirsto numuru B32.156. Mārtins uzskata, ka B ir astoņnieks, kas viņus noved pie Tomasa Džefersona, kas nešķiet atbilstīgi šai lietai.

Tomēr vēlāk stāstā atklājas, ka šie skaitļi ir noveduši policiju pie citas grāmatas Rašmena bibliotēkā - Nataniela Hovornas “Skārletas vēstule”. Pievēršoties lapai Nr. 156. lpp., Izmeklētāji atrod vēstījumu: Neviens cilvēks ilgu laiku nevar valkāt vienu seju sev, bet otru - ļaudīm, beidzot neapjukdams, kas varētu būt patiesība. Mārtiņa izmeklēšanas gaita noved viņu pie atklāsmes, ka arhibīskaps bija cilvēks ar daudzām sejām. Viņš saglabāja godpilnu stāvokli sabiedrībā, taču bija iesaistīts ēnainos darījumos.

Arhibīskapa fonds finansēja daudzus projektus pilsētā, tostarp vienu dienvidu upes mājokļu darījumu. Tāpat tiek atklāts, ka iepriekšējais Mārtina darba devējs, valsts advokāts Džons Šagnesijs bija arī fonda biedrs un paša arhibīskapa personīga paziņa. Konkrētajam projektam fonds apkopoja 60 miljonus dolāru. Bet, tā kā Rašmens pēdējā brīdī izstājās no darījuma, tas viņa spēcīgajiem investoriem dod plašus motīvus viņu nogalināt. Vēlāk tiek konstatēts, ka Rašmens vada slepenu nepilngadīgo pornogrāfijas operāciju, un viņš savās filmās bieži izmantoja altārzēnus.

Tomēr, tāpat kā vairums stāsta cilvēku, arī Ārons Stamplers nēsā vairākas sejas. No pirmā acu uzmetiena viņš kļūst par neaizsargātu un stostīgu traumētu bērnu, bet, nepārtraukti neatlaidīgi Mārtiņam, priekšplānā izvirzās alternatīvā persona Rojs. Neiropsiholoģe doktore Mollija Arringtone uzskata, ka Ārons cieš no akūta disociatīva stāvokļa, īpaši ar vairākiem personības traucējumiem. Ārons apgalvo, ka viņam ir šie pārtraukumi, kad viņš zaudē laiku un atmiņu. Taču atbildētājai nav reģistrētu pierādījumu, kas pamatotu vairāku personības traucējumu teoriju.

Tāpēc gala ekspozīcijā Martins netieši mudina Āronu izcelt Roja alternatīvo personību. Kad valsts prokurore Dženeta Venēle sāk viņu kūdīt, ierosinot arhibīskapa Rašmana briesmīgos noziegumus, otra persona iznāk un izmet tiesas procesu pilnīgā nekārtībā. Rojs tur Dženetu aiz kakla, un Martins steidzas viņu atrunāt.

Galu galā tiesnesis Šoats dod Āronam mēnesi labošanas iestādē, ņemot vērā viņa psiholoģiskos traucējumus. Martins uzvar šajā lietā, neskatoties uz to, ka viņa sākotnējais lūgums neatbilst neprāta līnijai. Bet joprojām šķiet, ka Ārona alternatīvā persona Rojs ir uzbrucējs vienādojumā, un viņš ir pamatoti saukts pie atbildības. Galu galā tas kļūst skaidrs, kad Rojs atzīstas nogalinājis ne tikai arhibīskapu, bet arī Lindu. Šķiet, ka Martina ticība ir zaudējusi pret auksto viltību un Roja manipulācijām.

Kāpēc Rojs nogalināja arhibīskapu?

Savā lēnprātīgajā maskā Ārons domā, ka Rojs ir labs cilvēks, pat tēva figūra. Viņš pat attaisno arhibīskapa pornogrāfijas karteli, sakot, ka tas palīdzēja bīskapam attīrīt savu iekšējo velnu. Bet galu galā slepkavība izpaužas kā atriebības akts un kaislības akts. Ārons atzīst, ka ir iemīlējies Lindā, bet, kā liecina viņa alternatīvā persona, Linda arhibīskapa mājas filmās mēdza gulēt kopā ar altārpuiku. Linda pat arhibīskapu lika domāt, ka viņa ir viņa draudzene, norāda Rojs.

Tāpēc ir skaidrs, ka Ārona jūtas pret Lindu lika viņam nogalināt viņu un arhibīskapu. Pēdējā konfrontācijā ar Mārtinu Rojs secina, ka Ārona nebija, un agrīna stostīšanās skautu persona bija darbība. Šajā ainā Rojs parādās kā psihopātisks sērijveida slepkava, kurš sasaucas ar savu velnišķīgo pusi. Viņš apgalvo, ka šo neparasto disociācijas epizožu laikā zaudē laiku, bet mēs zinām, ka Rojs atceras visus savus noziegumus.

Kāpēc Primal bailes sauc tā?

“Primal Fear” ir piemērots filmas nosaukums daudzos līmeņos. Turklāt bailes no stāsta ir daudzšķautņainas. Virspusējā līmenī Mārtina ticība Ārona personāžam sabrūk līdz beigām, atklājot Ārona manipulatīvo uzvedību. Kas var būt biedējošāks par to, ka kādu dienu uzzini, ka pamati, kas tevi virza, ir meli? Galu galā Martina ražīgā aizstāvja karjera tiek anulēta, jo mēs atklājam, ka Ārons viņu spēlē kā vijoli.

Bet primārās bailes stāstā no Ārona puses ir bailes no patricīda. Saskaņā ar psihoanalīzi nāve nav galīgās bailes no subjekta; drīzāk bailes nogalināt savu tēvu liek superego uzspiest ego regulējošo mehānismu. Savukārt subjekts apspiež savas vēlmes, baidoties no postošajām sekām, ko šādu vēlmju īstenošana var radīt. Āronam ir nemierīgas attiecības ar savu tēvu, un Rašmens nepārprotami bija Ārona tēva figūra. Uzbrūkot arhibīskapam, Ārons izraisa primārās bailes no patricīda.