Dons Fransisko pavada mūs cauri savai pēdējai dienai raidījumā 'Sábado Gigante'
Šī būs Mario Kreicbergera pirmā brīvā sestdiena 41 gada laikā. Sábado Gigante, kas savu 53 gadus ilgo skrējienu noslēdza pagājušajā sestdienā, vadītājs pēdējo brīvdienu izmantoja 1974. gadā pēc mātes nāves. Kopš tā laika Kreicbergera kungs, plašāk pazīstams ar savu skatuves vārdu Dons Fransisko, katru nedēļas nogali bez kļūdām ir piedalījies spāņu valodas varietē, kas tika pārraidīta Amerikas Savienoto Valstu kanālā Univision. Kreicbergera kungs atgādināja savu pēdējo dienu Sábado Gigante šajā kontā, kas skaidrības labad ir saīsināts un rediģēts.
Piektdienas vakarā negulēju. Ne vienu minūti. Man bija zobārstniecības ārkārtas situācija. Man pa nakti bija milzīgas sāpes mutē. Es devos pie ārsta 8:00 no rīta. Viss bija slēgts, jo bija sestdiena, bet viņš mani nosūtīja pie speciālista. Un es teicu speciālistam: man vajag beigt savu izrādi pēc 53 gadiem. Ko jūs varat darīt manā labā?
Viņš teica: Nu, mums būs jāveic neliela operācija, bet es domāju, ka jūs varat to izdarīt, jo anestēzija būs tikai līdz pusdienlaikam. Man bija saistības ar Čīles televīzijas staciju. Bija doma, ka tā būs pēdējā intervija, pirms es nonākšu studijā. Viņi ieradās manā mājā pulksten 7:00, un es atgriezos no ārsta pulksten 11. Es nevarēju labi runāt, jo man bija anestēzija manas mutes kreisajā pusē. Bet es to izdarīju. Tas nebija īsti skaidrs, bet es to izdarīju.
Es ierados studijā ar uzpampušu vaigu, ļoti uzpampušu. Un es piezvanīju ārstam un teicu: ko es varu darīt? Un viņš teica: Nu, tev jādara tā, kā to dara vecmāmiņas. Vāra ūdeni ar sāli mutes iekšpusei, bet ārpusei uz tā jāuzliek ledus. Es to darīju, ieslēdzot un izslēdzot, apmēram divas vai trīs stundas laikā, kad gatavojos pēdējo reizi.
13:00. vai tā, mēs sarīkojām nelielu kokteiļu ballīti ar šampanieti visiem, kas strādā šovā — apmēram 50 vai 60 cilvēku. Mēs visiem iedevām zelta medaljonu — vienā pusē bija izrādes logotips, bet otrā pusē personas vārds.
AttēlsKredīts...Deivids Frīdmens/Reuters
Pulksten 3 mēs satikāmies un divas stundas mēģinājām izrādi. Un tad es devos uz ģērbtuvi. Viņi mani ievilka manā uzvalkā. Kaklasaite, uzvalks, krekls, zeķes, josta un bikses, kurpes — viss — es tos vairs nekad nelietošu. Nekad.
19:45 es biju studijā. Mūsu orķestra direktors, kurš ir mūsu direktors 47 gadus, šeit, Maiami, salauza labo roku. Pirms trim dienām viņš cieta avārijā. Bet viņš man teica, ka vēlas ar mani spēlēt klavieres un ka viņš to darīs tikai ar kreiso roku. Un viņš to darīja. Tas man bija ļoti emocionāls brīdis.
Man ir rutīna. Esmu ļoti māņticīga. Es vienmēr ieeju studijā pa tām pašām durvīm. Un es vienmēr izeju no studijas pa tām pašām durvīm. Tajā vakarā es izgāju pa citām durvīm. Tā bija pirmā reize, kad biju izgājusi pa tām durvīm.
Pēc tam es ar visu komandu iekāpu autobusā. Tas brauca apmēram pusstundu. Mums bija šampanietis. Mums bija viens otram. Un tad mēs devāmies atpakaļ un sarīkojām kokteiļu ballīti. No kokteiļu ballītes izgāju ap 1:30 no rīta. Kad iznācu ārā, studija bija pilnībā izpostīta. Nav vairs studijas. Viņi paņēma visu.
Tad es devos mājās un runāju ar saviem mazbērniem. Mana meita, mani divi dēli, mans znots, mana vedekla, mani deviņi mazbērni, viņi visi bija ciemos. Un es runāju ar viņiem par to, cik svarīgi man bija šie 53 gadi. Visa ģimene tika veidota ap šovu. Es vienmēr biju bigāmists. Es biju precējies vienlaikus ar sievu un televīziju. Šajos televīzijas gados mēs izveidojām savu ģimeni. Manam vecākajam dēlam tagad ir 52, manai meitai 50; manam otram dēlam ir 48.
Es viņiem visiem teicu, dzīve nebeidzas ar vienu izrādi. Tagad man ir jāizgudro sevi no jauna, sākot ar pirmdienu. Tajā brīdī bija diezgan vēls, jo iepriekšējā naktī nebiju gulējusi. Un pulksten 4 no rīta mēs devāmies gulēt.