Vladimirs V. Putins ir lieliski piemērots televīzijai.
Un tas nav tikai tāpēc, ka Krievijas prezidents ir bijušais K.G.B. virsnieks ar grandiozitātes izjūtu. Putina kungs nav tikai nirējs, Sibīrijas lāču mednieks, jātnieks ar kailām krūtīm. Viņš arī rīkojas kā padomju laika varens, apspiežot disidentus, ieslodzot konkurentus un nodēvējot ASV par nicināmu ienaidnieku.
Tas var kaitēt Krievijas demokrātijai, Rietumiem un drīzāk Ukrainai, bet Putina kungs ir pelnījis atzinību kā amerikāņu izklaides mūza.
Vlads Iebrucējs, kā daži viņu sauc, Soču olimpisko spēļu laikā gandrīz viens pats padarīja Krieviju par ienaidnieku. Tā ir loma, ko Krievija ir spēlējusi arī visdažādākajās drāmās — un daudzas tika rakstītas pat pirms Putina kungs deva patvērumu bēguļojošajam nacionālās drošības darbuzņēmējam Edvardam J. Snoudenam.
Pirms Putina kunga pārņemšanas pie varas, Krievija gan pasaules mērogā, gan uz ekrāna bija sasniegusi nozīmīgumu. Borisa Jeļcina un pēcpadomju laissez-faire haotiskajos gados filmās un televīzijā krievi lielākoties tika attēloti kā mafiozi, prostitūtas un ik pa laikam neapmierināti emigranti.
Tagad Kremli atkal kontrolē autokrāts, un tas ir atgriezies ienaidnieku saraksta augšgalā — ne tikai pagātnē, bet arī tagadnē un nākotnē.
Televīzija šogad piedāvāja atjautību, humoru, spītu un cerību. Šeit ir daži no svarīgākajiem notikumiem, ko atlasījuši The Times TV kritiķi:
Atzinība tiek piešķirta arī The Americans — lieliskajai FX perioda drāmai par slepeno K.G.B. spiegi Ronalda Reigana laikmetā, kas ir piesaistījis uzticīgus sekotājus un atdarinātājus. Pagājušā gada janvārī ABC demonstrēja miniseriālu The Assets par reālu spiegu Aldrihu Eimsu, amerikāņu pretizlūkošanas virsnieku, kurš astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados pārdeva noslēpumus Maskavai.
Arī tas bija laikmeta gabals. Interesantākais šajā rudenī NBC jaunajā drāmā Allegiance ir tas, ka tās darbība risinās nevis aukstā kara pagātnē, bet gan aukstā kara tagadnē. Houpa Deivisa atveido bijušo krievu spiegu, kurš pameta izlūkošanas darbu, lai apprecētos ar amerikāni, taču viņas bijušie priekšnieki viņu piespiež atgriezties pie spiegošanas, kad viņas dēls pievienojas C.I.A.
Krievijas izlūkdienests tagad var saukties par S.V.R. un nevis K.G.B., bet vismaz šajā šovā nekas daudz nav mainījies kopš Lavrentija Berijas laikiem. Mūs var saukt par S.V.R., taču vecie organizācijas noteikumi ir tādi paši, krievu spiegu meistars šņāc uz mēteļa aģentu, gatavojoties viņu dzīvu sadedzināt atkritumu dedzinātavā.
Pēdējais kuģis, TNT trilleris, kura pirmizrāde notika svētdien, ievelk lielvaru sadursmi nākotnē: Maskavai nevar uzticēties pat postapokaliptiskajā pasaulē, kur lielāko daļu pasaules iedzīvotāju ir iznīcinājis vīruss.
AttēlsKredīts...Kreigs Blankenhorns/FX
Šajā šovā amerikāņi, kas izdzīvoja inficēšanos ar jūras iznīcinātāju, atklāj, ka pat tad, kad vairs nav nevienas valdības, Krievijas virsnieki uz kodolieroču kaujas kreisera smīn par starptautisko sadarbību.
Kad amerikāņu kapteinis brīdina savu krievu kolēģi, viceadmirāli, ka Krievijas kuģim nepietiks pārtikas, viceadmirālis lūdz kādam no saviem virsniekiem nodot viņam pistoli. Kamēr amerikāņi satriekti skatās, viceadmirālis iešauj virsniekam galvā. Par vienu muti mazāk barošanai, viņš skaidro. (Viņš arī izšauj kodolraķeti uz Franciju.)
Atskatoties uz Sarkanās biedēšanas laikiem — kad tādi zinātnieki kā Klauss Fukss un Teodors Hols mēģināja novērst ASV monopolstāvokli uz kodolieročiem, slēpdami Padomju Savienībai atomu noslēpumus — programmā The Last Ship zinātnieki cīnījās ar vīrusu. iet aiz savu valdību mugurām, lai slepeni apmainītos ar informāciju.
Briesmīgs konflikts. Antagonisms starp Ukrainu un Krieviju virmo kopš 2014. gada, kad Krievijas militārpersonas šķērsoja Ukrainas teritoriju, anektējot Krimu un izceļot sacelšanos austrumos. Neliels pamiers tika panākts 2015. gadā, taču miers ir bijis nenotverams.
Karadarbības smaile. Krievija pēdējā laikā ir uzkrājusi spēkus pie robežas ar Ukrainu, un Kremļa retorika pret savu kaimiņu ir saasinājusies. Bažas pieauga oktobra beigās, kad Ukraina izmantoja bruņotu dronu, lai uzbruktu haubicei, ko izmantoja Krievijas atbalstītie separātisti.
Drausmīgi brīdinājumi. Krievija šo triecienu nodēvēja par destabilizējošu aktu, ar kuru tika pārkāpta vienošanās par uguns pārtraukšanu, radot bažas par jaunu intervenci Ukrainā, kas varētu ievest ASV un Eiropu jaunā konflikta fāzē.
Kremļa nostāja. Krievijas prezidents Vladimirs V. Putins, kurš arvien biežāk NATO paplašināšanos austrumu virzienā ir attēlojis kā eksistenciālu draudu savai valstij, sacīja, ka Maskavas militārā palielināšana ir atbilde uz Ukrainas partnerattiecību padziļināšanu ar aliansi.
Izmērīta pieeja. Prezidents Baidens ir paziņojis, ka cenšas panākt stabilas attiecības ar Krieviju. Līdz šim viņa administrācija koncentrējas uz dialoga uzturēšanu ar Maskavu, vienlaikus cenšoties izstrādāt atturēšanas pasākumus sadarbībā ar Eiropas valstīm.
Paradoksāli tikko demonizētajā Krievijā ir tas, ka reālajā dzīvē valsts vairs nav tiešs ienaidnieks vai pat konkurējošā lielvalsts (pat ja 2012. gada kampaņā republikāņu kandidāts Mits Romnijs Krieviju nodēvēja par šīs valsts lielāko ģeopolitisko ienaidnieku). Spriedze starp Vašingtonu un Maskavu ir augsta, taču terorisms, Tuvie Austrumi un tādas negodīgas valstis kā Ziemeļkoreja ir tiešāks drauds nacionālajai drošībai. Tādējādi Kremļa krāsošanu sarkanā krāsā ir vieglāk un jautrāk.
Krievijas netaisnības tēls ir tik dziļi iestrādāts kolektīvajā bezapziņā, ka tas pat parādās BBC America seriālā par Luija XIII galmu. Musketieri, Dumas stāstu pārdomāts, izgudro sižetu, kurā bumbu nēsājoši revolucionāri plāno noslepkavot Francijas karali. Reālajā dzīvē katoļu fanātiķim Fransuā Ravaillakam izdevās nogalināt Luija XIII tēvu Anrī IV. Musketieru veidotāji savam franču nelietim izvēlējās krievu vārdu Vadims, iespējams, tāpēc, ka Vadims saka par anarhistu sazvērnieku tā, kā to nedara Pjērs vai Žans.
Televīzija un izklaide uztvēra Krieviju mazāk nopietni, kad tā bija Padomju Savienība un patiešām bija valsts visbīstamākais pretinieks. M.A.D. tajos laikos iestājās par abpusēji garantētu iznīcināšanu, tomēr 1961. gadā žurnāls Mad atklāja Spy vs Spy — multfilmu, kas apmāna aukstā kara spiegošanu. Tas bija arī vairāku 1960. gadu komēdiju joks, tostarp Get Smart, kā arī Borisa un Natašas varoņi Rocky un Bullwinkle multfilmās.
Spiegu šovā The Man From U.N.C.L.E., kas norisinājās no 1964. līdz 1968. gadam, padomju aģente Ilija Kurjakina sadarbojās ar amerikāņu aģentu Napoleonu Solo, lai cīnītos pret kopējo ienaidnieka spēku, kas pazīstams kā STRAZDS.
Tas, iespējams, bija vēlmju scenāriju rakstīšana, taču tas noteikti vairs nav modē. Kad 2010. gadā sākās Slepenās lietas, varone, C.I.A. iesācējs, tiek pieņemts darbā viņas pirmajam lielajam uzdevumam, jo viņa ir vajadzīga, lai palīdzētu aģentūrai tikt galā ar augsta līmeņa pārbēdzēju.
Lielākoties postkomunistiskās Krievijas tēlojumā ir mainījies nevis tonis, bet gan intensitāte. Krievi agrāk tika nobīdīti uz otršķirīgām lomām, organizētās noziedzības pārstāvjiem, oligarhiem un tamlīdzīgi. Tagad tādos šovos kā The Americans un The Allegiance, Krievijas spiegi un viņu kungi ir galvenie varoņi.
Krievija nav īsti mainījusies, mūsu apziņa par to ir: lielā mērā pateicoties Putina kungam, mūsdienās tā ir tik liela, ka aizpilda mazo ekrānu.