Visu mūžu The Killer Inside: patiess stāsts par Rūtu Finliju, paskaidrots

Režisora ​​Grega Bīmena filma 'The Killer Inside: The Ruth Finley Story' stāsta par vēsu stāstu par pilsētu, kuru terorizē sērijveida slepkava un sieviete, kas krīt panikā un paranojā, uzskatot, ka viņa ir viņa nākamais mērķis. Neilgi pēc tam, kad Rūtas vīrs Eds piedzīvo sirdslēkmi un tiek ievietots slimnīcā, viņa vēstuļu un telefona zvanu veidā sāk saņemt satraucošas ziņas un draudus. Viņas pilsēta Vičita Kanzasas štatā ir panikā par nesenajām slepkavībām BTK slepkava, un Rūta ir pārliecināta, ka viņa ir viņa krustpunktā. Mūža trilleris sāk darboties, kad Rūta tiek nolaupīta, liekot policijai izmisīgi meklēt, un kad viņa noslēpumaini uzrodas, atstājot viņus, apsverot iespēju, ka nolaupītājs ir kāds viņai tuvs cilvēks.

Slepkava iekšā: Rūtas Finlijas patiesais stāsts

Aizraujošais un šķetināmais stāsts “The Killer Inside: The Ruth Finley Story” ir balstīts uz dīvaino Rūtas Finlijas gadījumu reālajā dzīvē, kas notika līdzās šausminošajam. BTK slepkavas sērijveida slepkavības 70. gadu beigās un 80. gados. Pilsētai cīnoties ar bailēm un nenoteiktību, Rūta atradās savā psiholoģiskā trillerī, kas izjauc robežas starp realitāti un paranoju. Viņas pārbaudījums sākās 70. gadu beigās, kad viņa sāka saņemt virkni satraucošu vēstuļu un telefona zvanu. Ziņojumi bija piepildīti ar poētiskiem draudiem un satraucošu saturu, ko parakstīja kāds, kurš sevi dēvēja par 'Dzejnieku'.

Rūta bija šķietami vienkārša 48 gadus veca sieviete, kura strādāja telefona kompānijā. Viņas vīrs bija grāmatvedis, un viņiem bija divi dēli, kuri bija izauguši un pārcēlās no savas mājas. Kad Rūta ziņoja par draudiem policijai, viņi nevarēja saprast, kurš uz viņiem vērsīsies, jo pārim nebija ienaidnieku. Rūta, kuru jau nomāc vīra Eda hospitalizācija, uzskatīja, ka viņa ir kļuvusi par nākamo potenciālā slepkavas mērķi. Vēstules un zvani tika rūpīgi izstrādāti, lai izraisītu bailes, minot personisku informāciju par viņas dzīvi, ko varētu zināt tikai kāds viņai tuvs cilvēks.

Rūtas Finlijas nolaupīšana

Situācija saasinājās 1978. gada 21. novembrī, kad Rūtas pazušanu paziņoja viņas vīrs. Šis notikums iedzina Vičitas policiju, izraisot izsmeļošu meklēšanu. Kad viņa pēc dažām stundām atdzima, Rūta apgalvoja, ka divi vīrieši viņu nolaupījuši, kamēr viņa iepirkās, un dažas stundas viņa tika braukta apkārt, pirms viņa aizbēga. Viņa nevarēja aprakstīt uzbrucējus, taču policijai radās aizdomas, ka Dzejnieks patiešām varētu būt BTK slepkava.

Tomēr izmeklēšanas gaitā detektīvi bija neizpratnē par lietas pieaugošajām sarežģītībām. Policija nosūtīja vēstules psiholingvistikas konsultantam Dr. Marejam Mironam, un tika analizēta dzejnieka saziņa. Eksperts atzīmēja, ka rakstnieks bija 'smagi psihotisks, šizofrēnisks, viltīgs, patoloģisks, paranoisks un vientuļnieks ar dziļu vajāšanas sajūtu'. Tomēr, lai gan eksperts bija līdzīgs BTK slepkavam, Dzejnieks paziņoja par citu personu. Šo hipotēzi apstiprināja fakts, ka BTK slepkava ielauzās savu upuru mājās, nevis tos nolaupīja un reti kad atstāja kādu dzīvu.

Paaugstinātas likmes un šokējoša atklāsme

Izmeklēšanas pagrieziena punkts notika 1981. gada vasarā, kad Dzejnieks sāka sūtīt draudu vēstules citiem, tostarp policijas priekšnieka Ričarda Lamunjona sievai. Tas lika LaMunyon pārņemt izmeklēšanu un nogādāt mājās plašos lietas materiālus ar 15 sējumiem. Viņi detalizēti aprakstīja Rūtas Finlijas arvien agresīvāko vajāšanu, kas pārauga no draudu vēstulēm un zvaniem līdz telefona līniju pārtraukšanai un urīna un fekāliju burciņu nogādāšanai pie viņu sliekšņa. Rūta arī bija ziņojusi, ka trīsreiz gandrīz nāvējoši sadurta tirdzniecības centra autostāvvietā, kā rezultātā viņa tika ievietota slimnīcā 1979. gada 31. augustā.

Tomēr ikreiz, kad policija bija noteikusi kādas viņu mājas daļas uzraudzībā, uzmācīgie priekšmeti vienmēr tika atstāti bez uzraudzības. Likās, ka Dzejnieks zināja, kad Finliju mājas tika novērotas, un bieži vien sūtīja viņam raksturīgo sarkano bandānu ar draudiem, piemēram, 12 collu nazi un nesprāgušu Molotova kokteili. Šādi scenāriji noveda Lamunjonu uz pārsteidzošu atklāsmi, un viņš lika slepeni uzraudzīt Finlijus. Novērošanas kadros bija redzams, kā Rūta un Eds piebrauca pie pastkastītes, kur Rūta ievietoja piecas vēstules. Izmeklētāji tos ieguva, un divi no tiem tika atklāti no Dzejnieka. Kad Eds tika atvests uz nopratināšanu, izrādījās, ka viņš nezināja par šiem notikumiem, un Ruta atzinās, ka pēdējos gados ir mocījusies un nodarījusi sev kaitējumu.

Dziļās traumas izpausme

Tika atklāts, ka Rūta Finlija patiesībā bija Dzejniece, bet uz “kāpēc” vēl bija jāatbild. Nopratināšanas laikā viņa raudāja un atzina, ka viņai nepieciešama palīdzība. 'Jā, es nebiju pārliecināta, ka esmu vainīga, taču es zināju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā,' viņa sacīja detektīviem, kā ziņots The True Crime Database. 'Es vēlos, lai es būtu miris, man šķiet, ka esmu vienkārši traks.' Neskatoties uz lielajām izmaksām 370 000 USD apmērā, ko sedz policijas departaments, vairāk nekā trīs gadus vajājot mānīšanu, Rūtai netika izvirzītas apsūdzības ar nosacījumu, ka viņa izmantos psihiatrisko palīdzību Sentjozefa medicīnas centrā.

Doktora Pikensa vadībā Ruta sāka atklāt savu vardarbības vēsturi un Dzejnieka personības rašanos. Trīs gadu vecumā viņa cieta no seksuālas vardarbības no ģimenes drauga un kaimiņa. Kamēr viņas zemnieka tēvs nedomāja, ka kaimiņš uz ko tādu ir spējīgs, vīrietis seksuālas aizskaršanas laikā izmantoja sarkanu bandānu, lai viņu aizsprostotu un draudētu klusēt. Viņa apgalvo, ka sešpadsmit gadu vecumā viņai atkal tika uzbrukts Fortskotā, Kanzasas štatā, kad uzbrucējs, nodēvēts par “Seksa maniaku”, apzīmēja viņu ar karstu dzelzi uz abiem augšstilbiem. Viņa tiktu galā ar šo notikumu traumām, rakstot dzejoļus slepenā grāmatā un atraujoties no mokošajiem pārdzīvojumiem.

Tiek uzskatīts, ka BTK slepkavas parādīšanās un viņas vīra hospitalizācija darbojās kā Rūtas aizsardzības mehānisma katalizators, kas noveda pie Dzejnieces kā līdzekļa, lai virzītu viņas apspiestās emocijas un pieredzi. Pēc 5 gadu ārstēšanas viņa varēja būt mierā ar savu pagātni, un viņu pieņēma un atbalstīja viņas kopiena, tostarp kolēģi un ģimene. Vēlāk Ruta par saviem pārbaudījumiem un šo gadījumu atklāja nacionālajā televīzijā. Viņa nomira 2019. gada 30. maijā Vičitā, Kanzasas štatā. Mūža filma, ko sarakstījusi Keitija Gruela, balstās uz šo nepareizo virzību un traumu reālajā dzīvē un lielā mērā atbilst Rūtas Finlijas patiesā stāsta būtībai.