Filmā “Trako sieviešu balle” (sākotnēji ar nosaukumu “Le Bal Des Folles”) patriarhālā apspiešana 19. gadsimta beigās Francijā iegūst taustāmu institucionālu formu, brīžiem dīvainu un brīžiem nežēlīgu. Melānija Lorēna glezno uz sievietēm vērstu filmu ar izaicinošu, intensīvu un iespaidīgu paleti, kas aizrauj skatītājus no sākuma līdz beigām. Lai gan filma izgaismo tumšu nodaļu medicīnas zinātnes vēsturē, tā ievieš revolūciju pret gadsimtiem ilgu sieviešu sievišķības apspiešanu.
Stāsts, kas aizgūts no Viktorijas Masas titulromāna, seko Eugēnijai, atklātai un starojošai psihiskai sievietei, kura tiek uzņemta bēdīgi slavenajā patvērumā pēc tam, kad tuviniekiem uzticējusi savas pārdabiskās spējas. Iestādē viņa sāk draudzēties ar galveno māsu, un kopā viņiem jāatrod izeja no dīvainās distopijas.
Nevainojami veidotā laikmeta drāma vadās pēc drūmas partitūras un meditatīva kameras darba. Beigas ir rūgtas, jo varone lido virs dzeguzes ligzdas, atstājot aiz sevis draugus. Ja vēlaties detalizēti atcerēties pēdējos mirkļus, sāksim rūpīgu diskusiju. Priekšā SPOILERI.
Eugēnija ir jaunās pasaules sieviete-kaislīga, atklāta, pilna ar piespiestu enerģiju. Viņai ir mīlošs brālis Teofilē, kurš viņu mudina visos centienos. Tomēr viņas tēva nomācošais režīms, tāpat kā korsete, bieži kļūst smags sirdij. Kad viņas ģimenes draugs Hortenze sajūsminās par to, ka tiek prezentēts augstākās sabiedrības ballē, Eugēnija ir raksturīgi piekāpīga.
Lasot grāmatu, viņa kafejnīcā satiek burvju Ernestu, uzstājot, ka skatās uz viņu. Tomēr Eugēnija patiesībā skatījās uz grāmatu, kuru Ernests lasīja, un, daudz nedomājot, Ernests aizdod viņai lasītāju ar personisku piezīmi. Eugēnija atrod mierinājumu grāmatā “Spirtu grāmata”, jo tā atjaunoja viņas ticību viņas psihiskajiem spēkiem. Mēs zinām, ka Eugēnija redz parādījumus un garus, un viņai likās, ka tas ir nedabiski.
Tomēr grāmata pārliecina viņu par spoku esamību. Pēc 40 gadu zaudētās kaklarotas atrašanas Eugēnija uzticējās vecmāmiņai par savām vīzijām. Tas izrādās kļūdaini aprēķināts solis, jo nākamajā dienā Fransuā un Teofīle aizved viņu uz bēdīgi slaveno Salpatriere patvērumu. Patvērumā viņa sadraudzējas ar citām meitenēm un saprot, ka ārsti viņu izārstēšanas vārdā padara viņus satracinātākus.
Notikums 19. gadsimta beigās Francijā, drūmajā Salpetriere atmosfērā, pirmais, ko ievēro, ir tas, ka visi ieslodzītie ir sievietes, bet visi ārsti ir vīrieši. Sākotnēji šaujampulvera rūpnīca ēku pārveidoja Luijs XIV par slimnīcu, galvenokārt, lai ārstētu sievietes ar epilepsiju, intelektuālās un fiziskās attīstības traucējumiem. Agrīnajā pārbaudē galvenā medmāsa Ženēvīve atzīst Eugēniju par samērā veselīgu. Drīz mēs saprotam, ka Eugēnijai piemīt psihiskas spējas, kas ir ārpus zinātniskās racionalitātes.
Galvenais ārsts Šarkots un viņa komanda ar acīmredzami kvalificētiem medicīnas studentiem pret sievietēm izturas kā pret laboratorijas žurkām. Pēc protestēšanas Eugénie nosaka aukstā ūdens procedūru, kam seko karstā ūdens apstrāde. Ārsti arī izmanto hipnozi kā ārstēšanu, un viņu metodes 21. gadsimta kontekstā ir neuzticamas un pat brutālas. Pēc neveiksmīgas ārstēšanas Eugēnijas pacientei Kamillei attīstās daļēja kvadriplēģija.
Skats sagrauj Eugēniju, un, kā viņa redz tieši cauri patriarhālai fasādes fasādei un sabiedrībai pieņemamām manierēm, tas viņu sāp vēl vairāk. Viņa pārmet Šarkotam un citiem ārstiem, ka viņi vājprātu katalizē, nevis izārstē, un, savukārt, tiek nosūtīta uz slimnīcas klaustrofobiskajām šūnām. Pēc pierādīšanas Ženēvje nostājas Eugēnijas pusē, bet, kad viņas lieta tiek nodota aukstasinīgai medmāsai Žannai, Ženēvīve kļūst bezpalīdzīga.
Žannai apkārt ir draudīgs gaiss, un no pirmā acu uzmetiena viņa kļūst par sociopāti. Otrais skatiens tikai nostiprina ticību. Tomēr Eugēnija var arī viņu salauzt, kaut arī īslaicīgi. Viņa pareizi redz, ka Žannas māte ir ievietota tajā pašā slimnīcā, taču, pēc Žannas teiktā, tas nav noslēpums. Kad Eugēnija viņai pasaka, ka zina, ko Žannas māte nodarījusi savam dēlam, Žanna sāk raudāt. Bet viņa drīz savācas un sāk spīdzināt Eugēniju.
Žanna ir nemierīga ar savām emocijām, un viņas neparastā rīcība kaut ko stāsta par viņas apspiesto sevi. Līdz tam laikam mēs saprotam, ka Eugēnijai nav nekādu psiholoģisku anomāliju - tā vietā viņa ir sapņotāja. Viduslaikos ekscentriskie askēti tika cienīti kā sapņotāji un ekstrasensi. Viņi varēja iekļūt cildenā valstībā. Pārstāvība mainījās pēc apgaismības, jo tika izspēlēta izslēgšanas spēle, lai dogmatizētu psiholoģiski novirzīto. Tomēr titulbumba finālā nedaudz izgaismo tos, kuri patiesībā ir jāārstē. Fuko savā pravietiskajā “Vājprātā un civilizācijā” uzsver, ka cilvēka pašapziņa galu galā liek viņam pieņemt vardarbību un neglītumu kā skaistumu un taisnīgumu, kas piespiež viņam iluzoru realitāti.
Doktors Hjūls pierunā Kamillu jau no pirmajiem brīžiem, un ballē priekšplānā izvirzās viņa patiesie nodomi. Pretēji Kamilas vēlmēm viņš aizved viņu uz tukšu istabu un mēģina piespiest viņu. Kamille kliedz un kliedz, bet zvērs Džūlā viņu nepalaiž. Viņš sāk viņu izvarot, bet tiek atrunāts no viņa velnišķīgās darbības, kad Ženēvje iebrūk istabā. Ar šiem sirdi plosošajiem notikumiem Ženēvje saprot, ka patriarhāts vēlas atzīmēt par histēriju-sievišķo gribu sevi apliecināt. Secinot, ka Eugēnija ir pilnīgi prātīga, viņa sakārto viņai glābšanās plānu.
Ženivjē sākotnēji izturas pret Eugēniju tāpat kā pret citiem, bet pēc tam, kad Eugēnija ir atklājusi atbilstošu patiesību par Ženēvjēvas māsu, medmāsa sāk saprast Eidženijas unikālās spējas. Pēc māsas Blandīnas nāves Ženevjēva ir uzrakstījusi tūkstošiem vēstuļu mirušajai. Neviens to nevar zināt, bet šķiet, ka Eugēnija redz tieši Ženēvjē. Māsa sākumā ir skeptiska, bet Eugēnija sazinās ar Blandīnu, lai pareizi prognozētu Ženēvjēvas tēva nelaimi, un Ženēvje steidzas uz māju, lai atklātu tēva asiņošanu.
Ženevjēvas tēvs mudina viņu izsaukt brīnumu, kas viņu sūtījis, bet, kad Ženēvje stāsta viņam patiesību, viņš to viegli noraida un nosauc Ženēvivu par traku. Ženevjēva, atturējusies no tēva, saprot, ka iestādes disciplināro mehānismu informē patriarhāts ar neredzīgām acīm. Tāpēc, kamēr viņas tēvs viegli noraida šķietami neracionālo brīnumu, Ženēvje uzticas Eugēnijai. Viņa slepeni sazinās ar Teofilu un lūdz viņu ierasties ballē.
Ženevjēva palīdz Eugēnijai aizbēgt, vienlaikus uzņemoties vislielāko slodzi. Tagad Ženēvīve ar šo aktu tiek diagnosticēta kā garīgi slima, un likteņa griezumā viņa patvērumā kalpo pati. Eugēnija uzraksta viņai pēdējo vēstuli, kurā viņa mudina Ženevjēvu turpināt dejot. Dejošana šeit ir arī simboliska, jo, lai gan 19. gadsimta sievietei ir jādejo pēc patriarhālās modrības melodijas, viņa atkārtoti apliecina savu māksliniecisko brīvību, izmantojot radošu izpildījuma darbību.