Vai gaisa kumoss ir balstīts uz patiesu stāstu?

Režisore un producente Eimija Koppelmena, neatkarīgā filma “A Mouthful of Air” ir savlaicīgs traktāts par pēcdzemdību depresijas tēmu. Stāstījums risinās ap jauno māmiņu Džūliju, kurai šķietami dzīvē ir viss – darbs, ideāla ģimene un nākotne, ko gaidīt. Tomēr viņa iet pa lejupejošu spirāli, izraisot viņā kauna sajūtu.

Gadu pēc bērna piedzimšanas Džūlijas pēcdzemdību depresija sasniedz viršanas punktu. Amanda Seifrīda un Finns Vitroks iejūtas galvenajās lomās, lai atdzīvinātu pārsteidzīgo un savlaicīgo drāmu. Iespējams, šis stāsts jūs aizkustina līdz asarām, bet vai esat domājis, vai stāsts ir saistīts ar realitāti? Ja tā, tad liksim šīm šaubām mieru.

Vai gaisa kumoss ir balstīts uz patiesu stāstu?

Nē, “Gaisa kumoss” nav balstīts uz patiesu stāstu. Lai cik emocionāli dedzīgs un tematiski biedējošs varētu būt sižets, tas ir tīri izdomāts. Eimija Koppelmane vadīja savu sapņu projektu, un to viņa bija iecerējusi pirms 18 gadiem. Filmas stāstījums ir balstīts uz Eimijas Koppelmanes titulromānu, kuru viņa iecerējusi pēc specifikācijas. Autore atgādināja, ka viņa nebija iecerējusi rakstīt šo romānu. Stāsts it kā uzrakstīja pats.

Koppelmans īpaši atcerējās viņas reakciju, veidojot otro pirms pēdējās ainas. Viņa ne mirkli nevarēja aptvert savas rakstīšanas intensitāti. Viņa sāka ar atslēgvārdu, galveno tēmu, kas kļuva par viņas stāsta kodolu. Kauns, galvenā tēma, ir visaptveroša klātbūtne romānā. Tas ir arī viens, kas vada filmu. Dažreiz mēs nevaram paskatīties uz sevi spogulī, un ceļojums, lai tiktu galā ar šo kaunu, ir kaut kas reti attēlots dominējošā kultūrā.

Un pat tad, ja depresija iegūst vietu neatkarīgajos pasākumos, par konkrēto pēcdzemdību depresijas nodaļu tiek runāts daudz mazāk. Daudzas mātes cīnās ar pēcdzemdību depresiju un domām par pašnāvību pēc dzemdībām. Bet, tā kā divdesmit pirmajā gadsimtā pašnāvība joprojām ir tabu, galvenie plašsaziņas līdzekļi joprojām ir apātiski pret šiem disjunktīvajiem, novājinošajiem stāstiem.

Koppelmane atzina, ka viņa nezināja stāsta formu vai gaitu, kamēr viņa neuzlika rokas uz tastatūras. Tomēr režisore spilgti atcerējās dienu, kad viņa sāka rakstīt savas domas. Tas bija 1994. gada 5. aprīlis — diena, kad Kurts Kobeins, 90. gadu grunge roka skatuves satrauktais princis, atņēma sev dzīvību. Viņa nāve skāra veselu paaudzi, kas vēlāk tika aplūkota vairākās rokumentārajās filmās, tostarp A. J. Šnaka filmā “Kurts Kobeins: Par dēlu” un Breta Morgena filmā “Kurts Kobeins: Heka montāža”. Koppelmana fenomens.

Pēc Kobeina traģiskās nāves Koppelmanei lika pārdomāt savu garīgo veselību. Apziņa ir galvenais šādā pašrefleksijā, un viņas īsā domas tikšanās ar nāvi lika viņai izsaukt terapeiti. Tomēr filmā viņai pašai jāsastopas ar dēmoniem. Koppelmans virzīja savu tumšo enerģiju uz radošo rezultātu, un drūmais stāsts pamazām veidojās.

Lai gan sižets nekādā ziņā nav autobiogrāfisks, režisore atzina, ka kauna, riebuma un depresijas būtība ir viņas pašas apzinātas atspulgas. Režisore, toreiz laimīgā māte, atzina realitātes un daiļliteratūras nošķiršanu. Kamēr rakstīšana bija terapeitiska, Koppelmana arī jutās pateicīga par savu dzīvi un bērniem. Rakstnieks-režisors procesa raksturošanai izmantoja raksturīgu savdabīgu fāzi – emocionālu pātagu.

Galvenā varone Džūlija Deivisa nāk no diezgan priviliģētas vides, un viņas sociālā slāņa izvēle, pēc Koppelmana domām, bija diezgan apzināta. Režisors novērsa visus citus šķēršļus, kas varētu novirzīt lasītāju vai auditoriju, lai atrastu jēgu Džūlijas neparastajai uzvedībai. Ideja bija parādīt, ka pēcdzemdību depresija ir stāvoklis, kam nepieciešama īpaša aprūpe. Tāpēc filma beidzot kļūst reāla, pateicoties autores redzējuma skaidrībai un viņas pastiprinātajai izpratnei par to, ko nozīmē būt sievišķīgai būtnei un mātei.