Vai CODA pamatā ir patiess stāsts?

“CODA” ir satraucošs stāsts par dzirdīgu pusaudžu meiteni, kura ir nedzirdīgu pieaugušo bērns (tātad akronīms - CODA). Rugija Rosī, kas nāk no zvejnieku ģimenes, cenšas līdzsvarot savu ģimeni, kurā viņa ir dziļi iesakņojusies, un aizraušanos ar mūziku, kas sola ieņemt viņas vietas, taču rēķina pārcelties prom no mājām. Rossi ģimenes dinamika ir sarežģīti izpētīta, un sarežģījumi sadarbībā ar apkārtējo dzirdīgo kopienu ir attēloti paralēlā stāstā par ģimenes saspringto zvejas biznesu.

Niansētais stāsts ir emocionāls ieskats realitātēs, ar kurām saskaras nedzirdīgo un vājdzirdīgo kopienu iedzīvotāji, kā arī tādi, kā Rūbija, kuri bieži pārvar plaisu starp viņiem un citiem. “CODA” daudz kas liekas sirsnīgs un autentisks, tāpēc mēs nolēmām izpētīt, cik liela daļa no tā varētu būt balstīta uz reālo dzīvi. Lūk, ko mēs atradām.

Vai CODA pamatā ir patiess stāsts?

Nē, “CODA” pamatā nav patiess stāsts. Filma ir pārtaisījums no 2014. gada franču filmas “La Famille Bélier”, kuru pārrakstīja Sians Heders, kurš pēc tam arī režisēja angļu pārtaisījumu. Neskatoties uz to, ka tas nav balstīts uz vienu konkrētu patiesu stāstu, “CODA” iedvesmojas no vairākām reālās dzīves situācijām un kopienām. Abas kopienas, kurās Rossi ģimene ir visbūtiskākā daļa - Glosteras, Masačūsetsas zvejnieku kopiena un lielākā nedzirdīgo kopiena Amerikā - ir ļoti reālas, un tās ir rūpīgi atjaunotas filmā, lai lietas būtu autentiskas.

Heders nāk no Kembridžas, Masačūsetsas štatā, un daudzas bērnības vasaras ir pavadījis Glosterā, Ziemeļkrasta apkārtnē. Viņa zināja par grūtībām, ar kurām saskaras tur esošā zvejnieku kopiena, un, kad saprata, ka viņai ir iespēja pārtaisīt aizkustinošo stāstu, nolēma to izklāstīt sabiedrības vidū. Glosteras makšķernieku kopienai ir ziņots Tas ir bijis nemierīgs laiks vairāku iemeslu dēļ, un likumdošana un zvejas regulējums ir viens no galvenajiem. Arī filmā mēs redzam, ka Rosi ģimene cieš jaunu, dārgāku zvejas noteikumu dēļ, kas daļēji liek Rubijai apšaubīt viņas lēmumu doties prom uz koledžu.

Lai sagatavotos savām lomām, dalībnieki, kā ziņots, ievērojamu laiku pavadīja pie zvejas tralera ar nosaukumu Angela & Rose (pieder kapteinim Pālam Vitālam), kas arī ir redzams filmā. Filmas režisore pētījuma ietvaros sazinājās arī ar Glosteras zvejnieku sievu asociāciju, un gatavošanās filmēšanai ietvēra vairāk nekā simts cilvēku, kas devās jūrā, lai iepazītos ar vietējās zvejas sarežģītību. Laikā, kad tika filmētas ainas, dalībnieki būtībā vadīja laivu, kā rezultātā radās dažas patiesi autentiskas ainas, kas balstītas uz reālu pieredzi.

Filmas galvenā tēma, kuras centrā ir bērni, kuri aug kopā ar nedzirdīgiem vecākiem, tika rūpīgi apstrādāta - četrdesmit procenti filmas bija amerikāņu zīmju valodā (ASL). Rubīna ģimene, kas ir daļa no nedzirdīgo kopiena , attēlo aktieri, kuri ir arī kurli. Tāpēc komunikācija, kāda redzama lielākajā daļā filmas, ir autentiska, un pašai Hederei bija jāprot ātri sazināties ASL, lai efektīvi sazinātos ar saviem aktieriem.

Viena no filmas aizkustinošākajām ainām, kad Rūbijas tēvs Frenks maigi pieskaras viņas rīklei, lai viņš varētu sajust viņas dziedāšanu, šķietami Atgādināja atmiņas par pieredzi, ko Trojs Kotsurs (kurš raksta Frenks Rosi) pirms daudziem gadiem piedzīvoja kopā ar savu meitu. Kad viņa bija bērnudārzā un bija klases priekšnesums, aktieris līdzīgi jutās viņas kaklā, lai viņš varētu piedzīvot viņas dziedāšanu. Kotsura vienīgais runātais dialogs filmā, vārds Go, bija arī godīga kurla balss, kuru aktieris ilgi mēģināja praktizēt, un galu galā viņš sekoja savam instinktam un izrunāja vārdu ar patiesu izjūtu.

Kā CODA kopienas locekle Rūbijas varonis tiek attēlots sarežģītā stāvoklī gan sociāli, gan pašas ģimenes lokā. Kā vienīgā dzirdīgā locekle viņa veido tiltu starp nedzirdīgajiem vecākiem un brāli un plašāku sabiedrību, kas pieliek maz pūļu, lai viņus saprastu un efektīvi sazinātos. Pētījumi šajā jomā - ap bērniem, kuri saviem vecākiem pilda tulka pienākumus - nav plaši izplatīta, taču šķiet, ka tas liek domāt, ka sievietes un jaunākie brāļi un māsas parasti uzņemas šo lomu. Mēs to redzam filmā, un Rūbija ir jaunākais brālis un māsa, kurai ir vecākais brālis Leo. Tomēr, tā kā Leo ir arī kurls (bet var lasīt no lūpām), nav skaidrs, vai šis filmas aspekts balstījās uz pētījumiem vai sākotnējo stāstu.

Vienu Ruby pieredzes aspektu nepārprotami iedvesmo dažu CODA kopienas locekļu reālā pieredze, un tam ir jāuzņemas tulka loma situācijās, kuras viņi nav emocionāli gatavi apspriest. Mēs to redzam filmā vairākas reizes, īpaši tad, ja Rūbijai ir jāpasaka vecākiem atturēties no seksa ārsta apmeklējuma laikā. Viņai ir jābūt arī tēva tulkam vietējo zvejnieku sanāksmē, kur Frenks izmanto dažas neapstrādātas frāzes, kuras pusaudzei meitai pēc tam jātulko pūlim.

Rūbija lielāko daļu šo situāciju uztver mierīgi, taču ar to attēlojumu filma, iespējams, atspoguļo ļoti autentisku reālu cilvēku, kas ir CODA, dzīves aspektu. Ar aptuveni 15% no pieaugušajiem amerikāņiem, kuri ziņo par problēmām dzirdēt, filma ir rūpīgs skats uz nedzirdīgo kopienas un viņu ģimeņu dzīvi. Neskatoties uz to, ka stāsts ir izdomāts, filmas atspoguļoto pieredzi lielā mērā iedvesmojuši reāli cilvēki un kopienas, un režisore un viņas komanda ir pievērsušas rūpīgu uzmanību, lai nodrošinātu autentiskuma saglabāšanu.