Dark Waters: kā un kad nomira Vilburs Tenants?

Kā 2019. gada juridiskais trilleris, kas dziļi iedziļinās tajā, kā korporatīvās aizsardzības advokāts Roberts Bilots visu savu dzīvi apgrieza kājām gaisā, lai kaut reizi cīnītos par mazo puisi, “Deep Waters” nelīdzinās nevienam citam. Tas ir tāpēc, ka tas ir šī jurista patiesās cīņas dramatizācija pret daudznacionālo ķīmisko vielu ražošanas uzņēmumu DuPont par toksisko atkritumu (PFOA) iznīcināšanu Rietumvirdžīnijas laukos. Lai gan sākotnēji šo pārbaudījumu atklāja vietējais Pārkersburgas zemnieks Vilburs Ērls Tenants — viņa ātri mirstošais ganāmpulks lika viņam saprast, ka kaut kas nav kārtībā.

Kas bija Vilburs Tenants?

1942. gada 6. martā Jaunanglijā, Rietumvirdžīnijas štatā, Vilburs piedzima Lidijai Vildmenai un Blēnam Tenantam kā vienai no viņu piecām ģimenēm, taču viņš uzauga lauku mājā, kuru viņa senči cēla ar rokām. Patiesība ir tāda, ka viņu ģimenes profesija bija smags darbs, kas ir tieši tas, kas ļāva viņa vecvectēvam samaksāt par 150 akru zemi, ko viņi sauca par mājām vismaz nākamajās trīs paaudzēs. Tādējādi viņi visi dzīvoja arī šajā divstāvu četru guļamistabu mītnē, kas atradās slīpas pļavas pakājē, ko pēdējā bija rūpīgi izdrupusi no tuvējā mežā nogāztajiem kokiem.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka Vilburam pilsētā bija lieliska karjera kā iekārtu operatoram WV Highway departamentā, viņš izvēlējās atgriezties dzimtenē, tiklīdz bija pienācis laiks doties pensijā. Bijušais Wood County Schools autobusa vadītājs zināja, ka visu mūžu sirdī bijis zemnieks — viņam īpaši patika dārzkopība, medības, kā arī laika pavadīšana kopā ar savu gandrīz 200 govju ganāmpulku. Bet diemžēl viss viņam mainījās uz slikto pusi, sākot ar 90. gadu beigām, jo ​​viņš sāka pamanīt putas tuvējā līcī, kā arī dažādas dzīvnieku slimības, neskatoties uz to, ka viņš par tiem labi rūpējās.

Tādējādi Vilburs lūdza vietējo palīdzību, cerot noskaidrot, kas bija nepareizi, tikai tāpēc, ka juristi, ierēdņi, žurnālisti, politiķi un veterinārārsti atteicās viņam paziņot, ka DuPont ir atbildīgs. Galu galā viņi tieši vai netieši nodarbināja gandrīz visus savā mazpilsētā, neatstājot viņam citas izvēles, kā pašam visu dokumentēt, pirms vērsties pie Roberta Bilota. Šai 56 gadus vecajai sievietei, godīgi sakot, nebija ne mazākās nojausmas, kas ir pēdējais, tas ir, līdz ģimenes draudzene Alma Holande Vaita viņam pateica, ka viņas mazdēls Robs patiesībā ir populārs korporatīvais advokāts Sinsinati.

Pēdējais, protams, nebija ieinteresēts tikties ar zemnieku, jo viņš specializējās uzņēmumu aizstāvēšanā, tomēr viņš to darīja, lai sniegtu labumu savai vecmāmiņai, un tagad viņš ir patiesi priecīgs par to. Tas ir tāpēc, ka vairākas kartona kastes ar videolentēm, fotogrāfijām un dokumentiem, ko Vilburs bija ievilcis, lika saprast, ka DuPont vietējā rūpnīca kopienā apglabā toksiskos atkritumus. Vienā no šādiem videoklipiem viņš pat apgalvoja, ka dažu īsu gadu laikā ir zaudējis 153 govis, no kurām lielākā daļa pakāpeniski kļuva tīras, neskatoties uz to, ka tika barotas krietni pirms tās kļuva mazliet trakas.

Lai gan sliktākais ir tas, ka DuPont zināja, kas tie ir, saskaņā ar grupas prasību, ko Roberts bija iesniedzis Vilbura vārdā, viņi zināja, tomēr turpināja, jo tas viņiem nesa peļņu. Galu galā, 2004. gada septembrī, uzņēmums izšķīrās, taču bija jau par vēlu, jo advokāts (ar Vilbura gājienu) jau plānoja lietas virzību uz priekšu, lai nodrošinātu, ka visa pasaule zina savu patiesību. Tomēr tikai 2012. gadā beidzot atklājās, ka ķīmiskās vielas, ko šis uzņēmums izlaida, nevarēja sadalīt mūsu ķermenī, un tās var izraisīt arī nieru vēzi, sēklinieku vēzi, vairogdziedzera slimību, augstu holesterīna līmeni, eklampsija, kā arī čūlainais kolīts.

Vilburs Tenants nomira piecus gadus pēc apmetnes

Līdz brīdim, kad DuPont bija piekritis izšķirt Vilbura lietu, viņam un viņa sievai Sandijai Naitai Tenantai abiem bija diagnosticēts vēzis, lai tas palielinātu viņu vēlmi vajāt. Diemžēl 2009. gada 14. maijā zemnieks savā dzīvesvietā diemžēl nomira no sirdstriekas — viņam tobrīd bija 67 gadi un viņš joprojām darīja visu iespējamo, lai apgādātu savus tuviniekus vienīgajā veidā, kādā viņš prata. Viņam palika trīs brāļi, māsa, pusmāsa, 34 gadus veca sieva, divas meitas, kā arī viņu attiecīgās ģimenes, tomēr Sandija viņam sekoja 2011. gada 19. jūnijā, zaudējot cīņā ar vēzi. Citiem vārdiem sakot, ne viņam, ne viņa sievai nekad nav izdevies dzirdēt, ka viņu kaites, visticamāk, bija DuPont vainas dēļ.